Found family – Studija No.2

http://www.studija.lv/?parent=3116

 

Zane Mellupe un “sacerētais cilvēks”

by Jana Kukaine, mākslas kritiķe

Vai “Zane Mellupe” ir fikcija vai mākslas projekts? Tieši tādu jautājumu neviļus gribas uzdot pēc sarunas, kuras laikā māksliniece aizrautīgi stāsta par saviem pseidonīmiem, izdomātām identitātēm un prāta ceļojumiem. Protams, es ticu visam, ko viņa saka, tāpat kā lasītājs tic labi izstāstītam stāstam.

Zane Mellupe, kā man izdevās viņu iepazīt viņas viesošanās laikā šīgada sākumā, ir dzimusi Rīgā 1981. gadā. Ķīnā dzīvo kopš 1999. gada. Toreiz vēl kā Latvijas Universitātes sinoloģijas studente viņa ar Ķīnas Tautas Republikas piešķirto stipendiju devās uz Šanhaju, un racionālu apsvērumu dēļ – ka sinoloģiju vislabāk var apgūt tikai Ķīnā – Zane mājup braukšanu nolēma atlikt. No 2004. gada Zane mācījās arī Londonā, kur 2007. gadā ieguva maģistra grādu fotožurnālistikā un dokumentālajā fotogrāfijā, un ceļš atkal veda atpakaļ uz Ķīnu. Pašreiz viņa ir fotogrāfe, māksliniece un kuratore, kas, brīvi cirkulēdama laikmetīgās mākslas globālajā asinsritē, realizē daudzpusēju un aktīvu mākslas praksi, kur “smalka un jūtīga dvēsele” iet rokrokā ar “asu, apsviedīgu prātu”.

Zane strādā gan individuāli, gan multimediju mākslinieku grupā Liu Dao, kā arī pēdējos trīs gadus pilda radošā direktora un rezidenču programmas vadītājas pienākumus Šanhajas mākslas centrā island6, ko 2006. gadā bijušajā industriālajā kvartālā dibināja Tomass Šarverjā (Thomas Charvériat). Pēdējais viņu kopīgi rīkotais mākslas projekts – izstāde “Faķīrs”. Tās atklāšanā piedalījās ne tikai mākslinieki, bet arī masieri, daoistu zīlnieki, iluzionisti, burvju mākslinieki un ielas nūdeļu cepēji ar apsūbējušiem koka ratiņiem – sabiedrības grupu pārstāvji, ko nav ierasts satikt mākslas galerijā citādi kā vismaz zem šiltītes performance by.

Zane Mellupe: Mākslas telpā mēs parasti nerēķināmies ar to, ka būs jānovelk apavi un kāds mums griezīs nagus un izmasēs pēdas, vai ne? Uz šo procesu var skatīties kā uz mākslas darbu. Veidojot izstādi, gribējām noskaidrot, kas tad ir faķīrs mūsdienās. Tradicionāli tie ir vientuļi, askētiski dzīvojoši mūki, bet Rietumos šo jēdzienu bieži asociē ar burvi vai vismaz cilvēku, kam piemīt pārdabiskas spējas. Šī izstāde arī ir par pārcilvēcīgo – tiešā un sarkastiskā nozīmē. Faķīri ir visur, it īpaši Ķīnā, kur ir tik daudz kontrastu. Piemēram, cilvēki, kas veic plastiskās operācijas: lielas krūtis, mazas krūtis, lielas lūpas, mazas lūpas… Vienstāva mājas drūp, daudzstāvu mājas aug; šodien parks, rītdien – jau stāvlaukums, šodien daudz naudas, rīt – nemaz nav naudas. Tik daudz ilūziju.

Zane Mellupe. Tēvs. No sērijas “Atrastā ģimene”. 2008

Jana Kukaine: Vai saskati paralēles starp faķīru un mākslinieku mūsdienās?

Z.M.: Vai mākslinieks var atļauties vientuļnieka dzīvi? Nē, ja viņš vēlas pārtikt no savas mākslas. Pašlaik milzum daudz laika jāvelta, strādājot pie PR. – ja ir vēlme celt savu komerciālo vērtību un nav galerijas, kas to darītu tavā vietā. Taču faķīra cienīgu askētismu var saskatīt citā aspektā. Man māksla ir prāta ceļojums (mind trip). Mākslinieks Tino Segals (Tino Sehgal) reiz galerijas apmeklētājiem piedāvāja maisiņu, no kura varēja izvilkt vienu lapiņu. Uz tās bija rakstīts, piemēram, “zilonis”. Tas arī viss. Šis “zilonis” pieder tev. Tā man tīk domāt par konceptuālo mākslu – kā par netiekšanos kaut ko fiziski paturēt.

J.K.: Izklausās pēc “mākslas darba dematerializācijas”.

Z.M.: Jā, mākslā svarīga ir ideja. Lai ko es darītu, man jāzina, kāpēc es to daru. Apstaigājot Rīgā vairākas mākslas galerijas, es secināju, ka te, līdzīgi kā Ķīnā, dominē nosliece uz tīru, nepamatotu vizualitāti. Labi, tas varētu būt, ka “es to tā jūtu un necenšos saprast, ko es gribu pateikt”. Tas arī būtu komunikācijas veids, ja būtu zināms skaidrs pamatojums, kāpēc ir tieši tā. Var būt, ka mākslinieks vispār negrib komunicēt. Arī tā ir labi, bet es gribētu zināt, kāpēc viņš ir izvēlējies tā rīkoties. Vismaz no sevis es vienmēr prasu paskaidrojumus.
Mediju izvēle pati par sevi vēl neko nenosaka. Man patīk eksperimentēt, un šajā ziņā Ķīnā ir brīnišķīgi, jo te paveras bezgalīgas iespējas. Tāpēc pašreiz turp dodas strādāt ļoti daudz mākslinieku no ārzemēm. Ķīnā var droši spēlēties ar materiāliem, izejvielām, modeļiem. Droši vien tas izklausīsies lecīgi, bet es teiktu, ka Ķīnā nekas nav neiespējams.

Ja ir cilvēki, kas kaut ko var izdarīt labāk nekā es, piemēram, tēlnieks, tad es iešu pie viņa ar savu skici un viņš man uztaisīs bronzas skulptūru. Bet ir ārkārtīgi svarīgi minēt šī tēlnieka vārdu! Tas ir jautājums par to, cik patiesi mēs varam būt savās fikcijās. Man nav pieņemama situācija, kad fotogrāfs ir uztaisījis bildi ar baletdejotāju un man nav zināms, kā šo baletdejotāju sauc. Tas ir baigais ego kults, un tas nav godīgi. Mākslā pastāv ētikas kods – tas, starp citu, ir uzrakstīts Francijā, un Francijas mākslinieku arodbiedrība zem tā ir parakstījusies…

J.K.: Kas ir tā autori?

Z.M.: Tas nav būtiski – jo likumi attīstās no kopējas pieredzes. Pasaulē ir vairāki mākslas nolikumi. To, uz ko atsaucos es, ir veidojusi Francijas galeristu komiteja kopā ar māksliniekiem. Ar šo nolikumu mani iepazīstināja viens no ievērojamākajiem pasaules galeristiem – Mišels Dobervils (Michel Dauberville). Es ļoti ceru, ka, apzinot Ķīnas īpatnības, arī Šanhajā būs cilvēki, kas centīsies to praktizēt.

J.K.: Šķiet, tradīcija zem mākslas darba rakstīt tikai mākslinieka vārdu varētu būt saistīta ar mītu par mākslinieku kā radošo ģēniju. Kā gan ierindas tēlnieks vai baletdejotāja spēj ar to sacensties!

Z.M.: Reizēm tas patiešām nav svarīgi. Viss atkarīgs no tā, kādā līmenī noris komunikācija dažādu nozaru pārstāvju starpā mākslas darba tapšanas brīdī. Un kāpēc lai mēs nebūtu konsekventi un nenorādītu otu ražotājus? Triepienam taču ir liela nozīme. Arī krāsas agrāk uzjauca paši mākslinieki. Centrā island6 mēs strādājam ar inženieriem, skaņu tehniķiem, arhitektiem, dizaineriem, komponistiem, mehāniķiem, stikliniekiem, taksidermistiem… un viņu klātbūtne mākslas darbu tapšanā ir ļoti būtiska. Šajā ziņā perfekti ir filmā iesaistīto speciālistu saraksti titros, kur nosaukts ikviens, kurš jebkādā veidā ir piedalījies filmas tapšanā.

J.K.: Cik cieši ir tavi kontakti ar Latviju?

Z.M.: Šis brauciens bija lieliska iespēja uzzināt, kas Latvijā notiek ar galerijām un mākslu. Cenšos apzināt sadarbības iespēju, lai izveidotu izstādi par Latvijas videomākslu. Es uzzināju daudz ko labu: tas, kas notiek Mākslas akadēmijā, “kim?”. Šeit ir daudz gudru, apdāvinātu, izglītotu cilvēku. Taču Latvijas mākslinieki par sevi daudz nerunā, bet runāt vajag. Stāstīt un pat sacerēt skaistas pasakas! Vajag sevi piedāvāt – dokumentēt, pierakstīt un apziņot medijus, it īpaši elektroniskos, jo tie ir kļuvuši pat svarīgāki par papīra medijiem plašās publikas pieejamības dēļ. Neviena komunikācijas platforma nav tik slikta, lai to noniecinātu! Jebkura reklāma ir labāka par nekādu reklāmu. Runājot par galerijām, man radās sajūta, ka internacionāli visaktīvākā ir “Rīgas galerija”. Būtu skaisti, ja Latvijas mākslinieku pārstāvniecība lielajos mākslas notikumos kļūtu pamanāmāka, bet tas iet roku rokā ar mākslas tirgus attīstību. Ir ļoti būtiski stimulēt patstāvīgu mākslas tirgu, ceļot darbu komerciālo vērtību pasaules tirgū. Man liekas nepieņemami, ja galeriju darbu atbalsta ar valsts līdzekļiem.

J.K.: Un kā ir Ķīnā?

Z.M.: Mazliet citādāk. Ķīniešiem piemīt ļoti ass biznesa prāts – par gudru tiek uzskatīts cilvēks, kurš spēj nopelnīt daudz naudas. Māksliniekam nav atļauts atpalikt. Pat nezināms jauns mākslinieks var censties pārdot savus darbus par 80 000 dolāriem tāpēc vien, ka “viņš zīmē līdzīgi tam, kā to dara mans draugs”, kura darbs reiz ticis pārdots par 80 000. Katrs cenšas, kā var, apzinoties, ka pašlaik Ķīnas māksla ir modē, bet mode reiz mainīsies. Vēl viens joks par Ķīnas mākslas tirgu: ir tāds ļoti pazīstams mākslinieks Džans Sjaogans (Zhang Xiaogang). Uz Ķīnu atbrauc mākslas kolekcionārs no Vācijas, kurš, padzirdējis par mākslinieku, vārdā Džans Sjaoku (Zhang Xiao Ku), nopērk viņa darbu tikai tāpēc, ka viņa vārds skan līdzīgi kā “Džans Sjaogans”.
Ķīnas māksla ir ārkārtīgi multikulturāla, un te ir daudz grūtāk tikt skaidrībā par kritērijiem. Labo toni un pamatojumu nosaka galerijas. Tās arī rada paļāvību noteiktam māksliniekam – mēs varam būt droši, ka investējam perspektīvā “projektā”. Jo pircējs jau nepērk mākslu vien, bet stāstu un gabaliņu no mākslinieka. Piemēram, fotogrāfija, kur attēlota māja un lauks. Tai līdzi nāk stāsts, ka šī māja – brutāls piemērs – ir bērnunams AIDS slimniekiem un šis lauks ir vieta, kur viņi audzē kukurūzu, bet laukā ir apglabāti viņu ar AIDS mirušie vecāki… Tagad tu skatīsies citām acīm, vai ne? Man pašai patīk, ka darbi “atveras lēnām”. Man liekas, ka bieži vien skatītājam māksla ir vien tāds laika kavēklis un viņš nemaz necenšas iedziļināties mākslas darbā: “Ai, tur kaut kas ir uztaisīts!” Katrs ņem tik daudz, cik var paņemt.

J.K.: Tomēr tekstuālais aspekts nebūt nav pašsaprotama un nepieciešama mākslas darba sastāvdaļa, jo tam kā jau vizuālam fenomenam jāspēj vizuāli paust, ko tu vēlies ar to pateikt. Garie, skaidrojošie teksti reizēm ir tik nogurdinoši, un man gribas jautāt – kāpēc mākslinieks grib mani nogurdināt?

Z.M.: Protams, mācīties ir nogurdinoši! Es tev piekrītu. Bet es gribēju teikt ko citu – runa ir nevis par gariem tekstiem, bet par atslēgas vārdiem. Ja cilvēks man uzraksta garu mīlestības vēstuli, es nelasu vairāk par četrām rindiņām, jo man nav laika! Es godīgi viņam to pasaku. Taču ir miljons dažādu veidu, kā tu vari komunicēt. Ja rakstītais teksts tevi neapmierina, vari pāriet uz skaņu vai vibrāciju. Vai klasiskais Īva Kleina piemērs, liekot izstādes apmeklētājiem pēc atklāšanas čurāt zilu krāsu. Tagad gan šis pasākums izskatītos pēc tiesas prāvas. Tas pats sakāms par darbu izvietojuma principu izstādēs – vai tas spēj vilināt skatītāju iet tālāk.

Zane Mellupe. Māte. No sērijas “Atrastā ģimene”. 2008

J.K.: Runājot par Latviju, tu lieto “mēs” formu. Vai ir kāds īpašs veids, kā būt latvietei Ķīnā?

Z.M.: Nu, man nepatiktu visu laiku teikt “es, es, es”… (Smejas) Domāju, ka jā – saistu sevi ar Latviju. Latviešiem (patiesībā es domāju visus Latvijas iedzīvotājus) piemīt tāda kritiska attieksme un skeptiska domāšana. Varbūt tāpēc, ka cilvēki tika dzīti cauri komunisma ideoloģijai? Arī Ķīnai ir milzīga komunisma ideoloģijas pieredze, un tas, ka esmu no Latvijas, man palīdz Ķīnu saprast labāk.

Stingri ņemot, Ķīnā nav lielas starpības, vai es saku, ka esmu no Latvijas vai no valsts Ruararā. Patiesībā, man vairāk patiktu, ja es būtu no Ruararā valsts, jo tad es varētu stāstīt visu, kas ienāk prātā. Latvijas sakarā vairāk sanāk runāt par to, kas Latvija nav: nav katoļticīga valsts; nav valsts, kuras valsts valoda ir krievu valoda; nav valsts, kur visas sievietes ir iesaistītas prostitūcijas tīklā; nav valsts, kurā cilvēki masveidā mirst badā.

Jau ilgāku laiku mani saista viena ideja. Mums mākslas centrā dzima doma, ka nepieciešams radīt savu valsti un savu paviljonu World Expo izstādē. Izrādās, šādu mazu, pašradītu valstiņu pasaulē jau ir diezgan daudz! Mūsu valsts sauktos “Sešu republika”, un viss, kas pasaulē būtu mērāms šajā skaitliskajā izteiksmē, būtu mūsu valsts īpašums. Sešas karotes, seši krēsli, sestā diena… Ir bezgala interesanti pētīt valsts izveides nosacījumus – jāsacer vēsture, jāizdomā karogs, jāizvēlas iedzīvotāji, jānosaka soda mēri, jāraksturo nacionālās īpatnības, jāpanāk, ka kaimiņvalstis tevi atzīst. Ir dažādi paņēmieni, kā to izdarīt, piemēram, izveidojot uzreiz trīs valstis, kas savā starpā robežojas. Pašlaik darbā esam iesaistījuši pat juristus, kurus šī ideja aizrauj.

J.K.: Kārtējais prāta ceļojums. Un kā ir ar taviem ķīniešu pseidonīmiem?

Z.M.: Jā, bija tāds mākslas projekts: es sacerēju dažādus cilvēkus, viņu biogrāfijas, žanrus, kādā viņi strādā… bet par tiem tagad neko nestāstīšu! Nacionalitātes jautājums diemžēl vai par laimi – kā kuru reizi – ir aktuāls mākslas komercijas kontekstā. Protams, ir “formulas”, kuras ievērojot var diezgan labi realizēt mākslas darbus. Tu aptuveni zini, kas patīk pircējiem un ka tavam darbam jābūt “mazliet vairāk vai mazāk ķīniskam”, lai tas aizietu. Mums centrā ir darbi, ko mēs saucam par “piena govīm” – tie nomaksā īri –, un ir atkal darbi sev, kas ļauj attīstīt jaunus komunikācijas veidus.

J.K.: Kādas ir šo “piena govju” formulas?

Z.M.: Mūsu mākslas galeriju dienā apmeklē vidēji simt cilvēku, un, veicot diezgan vienkāršus novērojumus, samērā precīzi var pateikt, kas viņiem patīk un ko konkrētas cilvēku grupas būtu ar mieru pirkt. Piemēram, mājsaimnieču kategorijai piederas kaut kas mazliet ķīnisks, bet ne pārāk, pops vai kultūras revolūcijas interpretācijas. Protams, svarīga ir pati telpa – no vienām sienām var pārdot labāk nekā no citām. Tādi paši faktori ir apgaismojums un darbu izvietojums, tas, kā mēs ieejam galerijā un kā no tās izejam.

Ķīnas mākslas tirgus ir ļoti haotisks un, protams, dinamisks. Uz Ķīnu mākslas meklējumos dodas cilvēki no visām pasaules malām. Modes lieta! Ir, piemēram, tāda vieta Ķīnā, Šeņdžeņā (Shenzhen), kas saucas Dafen, kur strādā tūkstoš amatnieku – kā viņi sevi dēvē. Viņi to vien dara kā glezno Monas Lizas un citus Rietumu mākslas paraugus. Nu, kopē, citiem vārdiem. Darbus pārdod uz svara. Jāsaka, ka vairākums ķīniešu pret jauniem medijiem izturas diezgan vēsi un piesardzīgi. Joprojām augsti kotējas tradicionālā eļļas glezniecība, kaligrāfija un tušas zīmējumi.

Reiz mākslas centra rezidenču programmas ietvaros pie mums bija mākslinieks, kurš gribēja, lai viņa skulptūru cauršauj cilvēks, kas kādu ir nogalinājis. Es pieņēmu izaicinājumu un tādu cilvēku atradu – viņš bija šaušanas pasniedzējs. Nospēlēju spēli, sakot, ka pārstāvu uzņēmumu, kam svarīgi pārbaudīt, cik izturīgs ir izvēlētais materiāls. Cilvēks piekrita, nezinot, ka piedalās mākslas darba izveidē…

J.K.: Tev patīk fikcijas?

Z.M.: Jā, jā. Tās ir tas prāta ceļojums, kas mani saista.

J.K.: Ir autori, kas tevi iespaido?

Z.M.: Man ir nedaudz bail no citiem māksliniekiem, jo es nevēlos ietekmēties… Man tuvs varētu būt kara fotogrāfs Džeimss Načvejs (James Nachtwey) un Diāna Arbusa – viņas darbu patiesuma dēļ, vēl Ajs Veivejs (Ai Weiwei) un, protams, Sofija Kāla – viņai ir vienreizēji koncepti!

J.K.: Sarunā tu vairākkārt esi pieminējusi mākslas konceptuālo iedabu. Vai, tavuprāt, šie darbarīki, kas mākslinieku rīcībā nonāca, pateicoties konceptuālajai mākslai 60. gados, šodien ir mainījušies? Vai saskati kādu pēctecību?

Z.M.: Pēctecība? Tā mani neinteresē! Precīzāk, interesē, bet nav laika pētīt. Man būtisks ir pašas veikts atklājums, kas, iespējams, balstās ignorancē. Izgudrot jaunas lietas ir daudz labāk nekā lasīt instrukcijas. Un kas tad ir konceptuālā māksla? Man mamma stāstīja, ka kara laikā bērniem Latvijā mācīja cūkas saukt par trušiem – lai skolā neizpļāpātos, ka mājās ir cūkas un kāds neatbrauktu tām pakaļ. Lūk, konceptuālā māksla! Un citu cilvēku vērtējums lai paliek pašiem vērtētājiem. Ja cilvēki saka, ka tā nav māksla, tad es saku, ka viņi nezina, ko runā, – jo viņi ne tikai nespēj saskatīt, bet pat nevēlas mēģināt.